Mikromēness ir pilnmēness, kas iestājas, kad Mēness atrodas samērā tālu no Zemes, tuvu sava orbītas vistālākajam punktam. Pats Mēness nesarūk. Tā disks debesīs vienkārši aizņem nedaudz mazāk vietas, gluži kā tāla bumba izskatās mazāka par tādu pašu bumbu tuvumā.
Tādējādi mikromēness ir supermēness pretstats: viens izceļ Mēness attāluma diapazona tālāko galu, otrs — tuvāko. Neviens no tiem nav atsevišķa Mēness fāze, un neviens nemaina ierasto gaišo augstieņu un tumšo līdzenumu rakstu uz Mēness virsmas.
Interesantais jautājums nav, vai izmēru atšķirība pastāv — tā pastāv —, bet gan tas, cik liela tā ir un vai to var pamanīt. Konsekventi uzņemtu fotogrāfiju salīdzinājums var atklāt pārmaiņu, ko, vienkārši aplūkojot pilnmēnesi, ir pārsteidzoši grūti novērtēt.
Kas uzskatāms par mikromēnesi?
Mikromēness jēdzienam nav vispārpieņemta astronomiska robežvērtība. Tas ir populārs aprakstošs apzīmējums, nevis formāli definēta debess objektu klase. Tāpēc dažādās publikācijās var būt sastopamas atšķirīgas attāluma robežvērtības vai laika noteikšanas prasības. Daži šo terminu attiecina arī uz tālu jaunu Mēnesi, lai gan parasts jauns Mēness nav redzams kā spožs disks.
Šajā vietnē par mikromēnesi dēvē pilnmēnesi, kad attālums no Zemes centra pārsniedz 405,000 km. Šo attālumu no centra līdz centram sauc par ģeocentrisko attālumu. Tas nodrošina vienotu atskaites punktu, nevis attālumu, kas mainās atkarībā no novērotāja atrašanās vietas uz Zemes virsmas.
Kā konkrēts piemērs — 2027. gada 18. jūlija pilnmēness ģeocentriskais attālums ir 406,220 km, un tas atbilst šai definīcijai. Pašreizējos fāžu datumus un precīzus pilnmēness laikus skatiet Mēness fāžu kalendārā.
Apzīmējums pilnmēness apogejā raksturo pamatā esošo situāciju: pilnmēness ir tuvu Mēness orbītas vistālākajam punktam. Tas ne vienmēr nozīmē, ka pilnmēness iestāšanās brīdis sakrīt ar apogeja sasniegšanas brīdi. Par mikromēnesi var dēvēt pilnmēnesi, kas atrodas pietiekami tuvu apogejam, lai pārsniegtu izvēlēto attāluma robežvērtību.
Kāpēc apogejs un pilnmēness ne vienmēr sakrīt
Mēness pārvietojas pa eliptisku, nevis perfektu riņķveida orbītu. Tuvāko punktu Zemei sauc par perigeju, bet vistālāko — par apogeju. Vidējais attālums ir 384,400 km, savukārt tipiskais attālums perigejā un apogejā ir attiecīgi 363,300 km un 405,500 km. Šīs tipiskās vērtības nav nemainīgas robežas: Saules gravitācijas ietekme veicina faktisko attālumu atšķirības no vienas orbītas līdz nākamajai.
Attālums un fāze raksturo dažādas lietas. Attālums norāda, kur Mēness atrodas savā izstieptajā orbītā. Fāze norāda, cik lielu daļu no tā Saules apspīdētās puslodes redzam mēs. Pilnmēness iestājas, kad Mēness Zemes debesīs atrodas aptuveni pretējā virzienā no Saules, neatkarīgi no tā, vai tajā brīdī tas atrodas perigeja, apogeja tuvumā vai kaut kur pa vidu.
Vidējais cikls no viena jauna Mēness līdz nākamajam, ko sauc par sinodisko mēnesi, ilgst 29.53059 dienas. Cikls no viena apogeja līdz nākamajam ir cits orbitāls ritms. Tā kā šie ritmi nesakrīt, katra pilnmēness laikā Mēness neatgriežas vienā un tajā pašā attālumā.
Tāpēc vairāku pilnmēnešu virkne var pakāpeniski pāriet no samērā tuviem līdz samērā tāliem. Mikromēness rodas, vienlaikus izpildoties diviem nosacījumiem — pilnai fāzei un lielam attālumam —, nevis kādai papildu pakāpei, kas iekļauta fāžu ciklā.
Cik daudz mazāks tas izskatās?
Tik tālam objektam kā Mēness šķietamais diametrs ir aptuveni apgriezti proporcionāls attālumam. Ja attālums dubultotos, disks izskatītos apmēram uz pusi platāks. Mēness attāluma diapazons ir daudz šaurāks, tāpēc reālā atšķirība ir neliela.
Izmantojot iepriekš minētos tipiskos attālumus, daliet 363,300 ar 405,500. Rezultāts ir aptuveni 0.896. Tas nozīmē, ka Mēness tipiskā apogejā izskatās apmēram par 10.4 procentiem mazāks diametrā nekā tipiskā perigejā. Šis salīdzinājums parāda attāluma ietekmi; nav nepieciešams, lai abi stāvokļi iestātos pilnmēness laikā.
Salīdzinot divus konkrētos datumos novērojamus pilnmēnešus, iegūst nedaudz atšķirīgu rezultātu. 2026. gada 24. decembra supermēness atrodas 356,927 km attālumā, savukārt 2027. gada 18. jūlija mikromēness — 406,220 km attālumā. Dalot 356,927 ar 406,220, iegūst aptuveni 0.879: mikromēness disks ir apmēram par 12.1 procentu šaurāks nekā supermēness disks.
Svarīgs ir formulējums. Apvēršot salīdzinājumu, supermēness ir par aptuveni 13.8 procentiem platāks nekā mikromēness, jo par atskaites punktu tagad tiek ņemts mazākais disks. Abi apgalvojumi raksturo vienu un to pašu Mēness pāri.
Plašāku skaidrojumu par tuviem pilnmēnešiem skatiet rakstā kas ir supermēness. Vietne par supermēnešiem klasificē pilnmēnešus, kuru attālums ir mazāks par 360,000 km, izmantojot to pašu ģeocentrisko atskaites punktu, ko izmanto mikromēness robežvērtībai.
Kā godīgi salīdzināt vizuāli vai fotogrāfijās
Mikromēness joprojām izskatās kā parasts pilnmēness. Lielākajai daļai cilvēku nav precīzas vizuālas atmiņas par Mēness diametru pirms nedēļām vai mēnešiem, tāpēc paskatīties debesīs un izlemt, ka tas šķiet mazs, nav uzticama pārbaude. Situāciju vēl sarežģī Mēness ilūzija: pie apvāršņa esošs Mēness var izskatīties neparasti liels, lai gan šādu iespaidu nerada tā tuvošanās Zemei.
Fotogrāfijas ļauj salīdzināt precīzāk. Abiem pilnmēnešiem izmantojiet vienu un to pašu kameru, objektīvu, fokusa attālumu un attēla izmērus. Atsevišķi nemainiet viena attēla izmēru un salīdziniet oriģinālos failus, nevis ekrānuzņēmumus, kuru mērogs var būt atšķirīgs. Ja iespējams, fotografējiet Mēnesi augstu virs apvāršņa, kur atmosfēras kropļojumi ir mazāk traucējoši.
Pieņemsim, ka tuvākais pilnmēness jūsu attēlā aizņem 1,000 pikseļu. Iepriekš minētajam datētu pilnmēnešu pārim tālākajam Mēnesim, ja pārējie apstākļi ir salīdzināmi, vajadzētu aizņemt aptuveni 879 pikseļus. Tā ir izmērāma atšķirība, pat ja tā nebija acīmredzama skatu meklētājā. Prognoze ir aptuvena, jo attālums no novērotāja līdz Mēnesim nav tieši tāds pats kā ģeocentriskais attālums un novērošanas ģeometrija dažādās reizēs var atšķirties.
Izmantojiet pilsētu Mēness informācijas paneļa meklēšanu, lai uzzinātu vietējo Mēness lēkta un rieta laiku, augstumu, azimutu un attālumu, kā arī apskatītu debesis un vietējos laikapstākļus. Šī informācija palīdz izvēlēties novērošanas reizes, kad Mēness atrodas līdzīgā augstumā, nevis salīdzināt vienu Mēnesi zemu pie apvāršņa ar citu augstu debesīs.
Ja kadrā iekļaujat ēku vai koku, arī kameras pozīcijai jāpaliek nemainīgai. Attālinoties no priekšplāna objekta un izmantojot garāka fokusa attāluma objektīvu, Mēness attiecībā pret šo objektu var izskatīties daudz lielāks. Šis fotografēšanas efekts var viegli aizēnot īsto izmēra atšķirību starp mikromēnesi un supermēnesi.
Mazāks disks nav aptumšots Mēness aptumsums
Attālums ietekmē ne tikai diametru. Apļveida diska šķietamais laukums mainās proporcionāli diametra kvadrātam. Iepriekš minētajam salīdzinājumam 0.879 kvadrātā ir aptuveni 0.772, tātad mikromēness aizņem apmēram par 23 procentiem mazāku šķietamo laukumu nekā supermēness.
Pie vienāda apgaismojuma un novērošanas apstākļiem mazāks pilnmēness disks arī piegādā novērotājam mazāk kopējās gaismas. Tas nenozīmē, ka katrs Mēness reljefa apgabals izskatās proporcionāli tumšāks. Tā pati ainava ir saspiesta mazākā leņķiskā laukumā; saņemtās gaismas kopējais daudzums un virsmas spožums ir dažādi lielumi. Dūmaka, mākoņi, augstums virs apvāršņa un kameras ekspozīcija var padarīt nejaušus spilgtuma salīdzinājumus maldinošus.
Mēness aptumsums ir atsevišķa parādība. Tas notiek, kad Mēness šķērso Zemes ēnu, nevis tad, kad tas sasniedz apogeju. Mikromēness automātiski nekļūst sarkans, neiegūst tumšu „iekoduma” formu un nezaudē pilnmēness fāzi. Lai pārbaudītu, kad notiek aptumsumi, Mēness aptumsumu katalogā pieejama informācija par aptumsumu veidiem, kontaktlaikiem, ilgumu un redzamību no jūsu atrašanās vietas.
Šī atšķirība noder fotogrāfiju interpretēšanā: vienmērīgi mazāks pilns disks norāda uz attālumu vai attēla mērogu, bet pāri diskam virzoša ēna — uz aptumsumu. Mikromēness raksturo Mēness atrašanās vietu orbītā; aptumsums raksturo to, kas notiek ar Mēnesi sasniedzošo Saules gaismu.